Reģistrācija

Salamana pamācības 26. nodaļa

1 Kā sniegs neder vasarai un lietus ražas novākšanas laikam, tā nepiederas gods ģeķim.
2 Kā aizlaižas bez kādām pēdām putns, kā pāri aizspurdz bezdelīga, tā izskan nepelnīti lāsti, tie nepiepildās.
3 Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un nejēgas mugurai rīkste.
4 Neatbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai tu nekļūtu līdzīgs viņam,
5 bet atbildi nejēgam pēc viņa nezināšanas, lai viņš neiedomātos sevi gudru esam.
6 Darbu uzticēt neprašas rokām ir tāpat, kā kad sev nocērt kājas un pārdzīvo lielas briesmas.
7 Kā klibam nevarīgas kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi.
8 Kas izrāda godu nejēgam, ir līdzīgs tādam, kas lingā liek prom sviešanai dārgakmeni.
9 Kā ērkšķu zars, kas nonācis piedzēruša rokā, tāds ir gudrs izteiciens neprāša mutē.
10 Labs pratējs izveido lietu pareizi, bet, kas darbā pieņem nepratēju, tam tas tiek sabojāts.

Salamana pamācības 27. nodaļa

1 Nedaudzini sevi, gaidīdams kaut ko ievērojamu no tikko kā austošās dienas; tu taču nezini, kas šodien notiks.
2 Lai tevi daudzina kāds cits - un ne tava paša mute, kāds svešais - un ne tavas paša lūpas.
3 Akmens ir smags, un smilts ir grūti paceļama nasta, bet nejēgas dusmas ir smagākas nekā tie abi.
4 Dusmas ir nemiera pilna lieta, niknums un bargums ir nesavaldāmi; bet kas var pastāvēt skaudības un greizsirdības priekšā!
5 Atklāta pārmācība ir labāka nekā maldinātāja mīlestība.
6 Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet pārmērīgi bagātīgi ir nīdētāja skūpsti.
7 Paēdušais nereti samin dubļos pat labāko medu, bet izbadējušai dvēselei viss rūgtais ir salds.
8 Kā putns, kas atstāj savu ligzdu, tāds ir vīrs, kas aizgājis projām no savas dzimtās vietas.
9 Sirds priecājas par ziedēm un kvēpināmām smaržām, bet draugs ir sirdij mīļš sava padoma dēļ, ko viņš dod tavai dvēselei.
10 Neatstāj savu draugu un sava tēva draugu, un neej sava brāļa namā, kad tev grūti klājas; kaimiņš tuvumā ir labāks nekā brālis tālumā.

Salamana pamācības 28. nodaļa

1 Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas, bet taisnie ir pašapzinīgi droši kā jauns lauva.
2 Zemes grēku dēļ notiek daudz pārgrozību valdnieku un valstu starpā; bet ļaužu nopelnu dēļ, ja ļaudis ir gudri un prātīgi, valstis un valdnieki pastāv ilgi.
3 Vīrs, kas atrodas priekšgalā un nomāc nabagos, ir kā lietus, kas aizplūst projām un maizi nenes.
4 Kas atkāpjas no bauslības, tie slavē bezdievīgos, bet, kas glabā bauslību, ļaunojas par tiem.
5 Ļauni ļaudis nepiegriež nekādu vērību taisnībai, bet tie, kas meklē To Kungu, ievēro visu.
6 Labāks ir nabags, kas staigā skaidrībā, nekā bagāts, kas iet aplamus ceļus.
7 Kas glabā bauslību, ir prātīgs dēls, bet, kas ir uzdzīvotāju biedrs, tas apkauno savu tēvu.
8 Kas savu mantu vairo ar augļošanu, pārmērīgi lielas pagaidas naudā un graudā ņemdams, tas krāj to tādam, kas par nabagiem apžēlojas.
9 Kas novērš savu ausi, lai nebūtu jāuzklausa bauslības vārdi, tā lūgšana ir negantība.
10 Kas taisnos pavedina uz ļauniem ceļiem, tas iekritīs paša izraktā bedrē, bet sirdsskaidrie iemantos labumu.

Salamana pamācības 29. nodaļa

1 Cilvēks, kas ir stūrgalvīgs pret sodu, tas tiks pazudināts pilnīgi negaidot un nevienam nemanot.
2 Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājas; ja turpretī valda bezdievis, tad tauta nopūšas.
3 Kas mīl dziļāku gudrību, iepriecina savu tēvu, bet, kas ar netiklēm pinas, nodzīvo savu mantu.
4 Īsts ķēniņš uzceļ savu valsti ar tiesu un taisnību, bet sīksts un negausīgs valdnieks turpretī grūž to postā.
5 Vīrs, kas liekuļo sava tuvākā priekšā, tas izstiepj viņa priekšā tīklu viņa soļiem.
6 Kad kāds ļauns cilvēks grēko, viņš sapinas pats, bet taisnais priecājas un jūtas labi.
7 Taisnais atzīst arī nabadzīgo taisnību; bezdievis neievēro nekādus prāta aizrādījumus.
8 Visa nievātāji samusina pilsētu uz dumpi, bet gudrie nomierina satraukumu.
9 Ja gudrajam gadās ko aizrādīt neprašam, tad pēdējais vai nu dusmo, vai smejas, bet miers viņu starpā neiestājas.
10 Asinskārīgie cilvēki nīst bezvainīgo, bet taisnie rūpējas par viņa glābšanu.

Salamana pamācības 30. nodaļa

1 Šie ir Agura, Jakes dēla no Masas, vārdi, šā vīra sacītā runa un mācība. Es esmu centies visiem spēkiem, ak, Dievs, es esmu no sirds centies, ak, Dievs, un esmu bijis spiests pārtraukt savu cenšanos,
2 jo es esmu vislielākais nejēga, un cilvēka saprāts mani atstājis;
3 es neesmu mācījies arī īsteno gudrību, lai es būtu spējīgs iegūt pareizu atziņu par Viņu, svēto Dievu.
4 Kas dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā? Kas satver vēju savās rokās? Kas saista ūdeņus, pārsegdams tos ar cietu pārklāju? Kas ir stingri nopamatojis visus pasaules galus? Kā sauc Viņu un kā sauc Viņa dēlu? Vai tu to zini?
5 Visi Dieva vārdi ir šķīstuma caurstrāvoti; Viņš ir vairogs tiem, kas uz Viņu paļaujas.
6 Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu!
7 Divas lietas es lūdzos no Tevis, un neliedz man tās, iekāms es mirstu:
8 elku kalpība un meli lai būtu tālu projām no manis; nabadzību un bagātību nepiešķir man! Bet atļauj man baudīt manu dienišķo maizi.
9 Citādi es varētu, kad es būtu pārmērīgi paēdis, sākt Tevi noliegt un sacīt:"Kur tad ir Tas Kungs?" Vai arī, ja es kļūtu pārmērīgi nabags, es varētu sākt zagt un apgrēkoties pret sava Dieva Vārdu.
10 Nenopaļā kalpu viņa kunga priekšā, lai viņš tevi nenolād un tev tas nav rūgti jānožēlo, kā arī jānes savā sirdī savas vainas apziņa.