"Sadraudzības" mājas lapā, sadaļā - MATERIĀLI, jūs varat atrast grāmatas - "Lielā Cīņa" - pārstāstījumu bērniem. Grāmata ir noderīga arī pieaugušajiem. Tajā ir ietverti fakti, kuri citur nekur nav pieminēti.

Bērni dažkārt mēdz uzdot jautājumus par ticības un reliģijas jautājumiem. Viņus interesē kristietības vēsture, arī Adventistu kustības vēsture. Šīs grāmatas autore Sallija Pirsone Dillone (Sally Pierson Dillon), ir uzrakstījusi aizraujošu "Lielās Cīņas" pārstāstījumu jūsu bērniem! Ejot cauri vēstures lappusēm, iepazīstieties ar tagadējā laika patiesību! (2.Pēt.1:12)

Lai atrastu grāmatas atsevišķās nodaļas ejiet uz: Materiāli/ Svētrunu prezentācijas/ Bērniem/ "Lielā cīņa" bērniem. Šobrīd tur ir ievietotas 41 no 42 grāmatas nodaļām.

Vēloties iedrošināt savu mazo dēliņu, kurš nesen bija sācis mācīties klavierspēli, māte viņu aizveda uz kāda ļoti slavena pianista koncertu. Kad abi bija ieņēmuši savas vietas zālē, māte pamanīja, ka dažas rindas tālāk sēž viņas draudzene, un aizgāja apsveicināties. Zēns nekavējās izmantot izdevību un, līdzko bija atstāts viens, devās izpētīt koncertzāli. Viņa ekskursija turpinājās ar to, ka viņš, neviena nemanīts, iegāja pa durvīm, uz kurām bija rakstīts "Nepiederošiem ieeja aizliegta". Kad zāles gaismas satumsa un koncertam tūlīt vajadzēja sākties, zēna māte atgriezās savā vietā, lai atklātu, ka ... puika ir pazudis! Atvērās priekškars un prožektori izgaismoja vareno Steinway koncertflīģeli. Mātes sirdi pārņēma dziļas šausmas, kad viņa saprata, ka pie klavierēm sēž viņas zēns un ar vienu roku lēnītēm spēlē vienkāršu šūpuļdziesmu - vienīgo dziesmu, ko viņš prata.
Tūlīt uz skatuves parādījās arī lielais mākslinieks. Viņš ātri piegāja pie klavierēm un
iečukstēja zēnam ausī: "Turpini spēlēt. Nebaidies."
Pianists noliecās paar mazo zēnu un ar kreiso roku sāka spēlēt basa partiju. Pavisam drīz viņa labā roka jau spēlēja uz taustiņiem, kas bija pa labi no zēna. Darbojoties abi kopā, lielais mākslinieks un mazais zēns pārvērta sarežģīto situāciju par vakara vislabāko priekšnesumu. Publika bija tik sajūsmināta, ka reti kurš pēc tam atcerējās, ko vēl pianists tajā vakarā bija spēlējis.
Līdzīgi ir ar mums un Dievu. Tas rezultāts, ko spējam radīt paši ar saviem spēkiem, ir ļoti nepilnīgs un reti kad ir pieminēšanas vērts. Lai kā mēs censtos, mūsu pūles ir grūti nosaukt par skaistu mūziku. Bet, ja dodam savā dzīvē vietu Dievam, tad varam dzirdēt ko patiesi brīnišķīgu. Brīžos, kad ir kārdinājums visu mest pie malas, varbūt ir vērts uzmanīgi ieklausīties - iespējams, Dievs saka: "Turpini spēlēt. Nebaidies." Jo visbiežāk Viņš neaicina spējīgus cilvēkus, bet apvelta ar spējām tos, kurus ir aicinājis.