Reģistrācija

Patiesība par nāvi

Šodien ir vērojams intereses sprādziens par pārdabīgām lietām, ekstrasensoriku, burvestībām. Jebkurā grāmatu tirgotavā jūs atradīsiet grāmatas par šīm lietām.
Amerikāņu telekompānija ABC reiz parādīja interviju ar cilvēkiem, kuri apgalvoja, ka ir nākuši kontaktā ar saviem mirušajiem radiniekiem. Viņi tic, ka viņu radinieki dzīvo garu pasaulē.
Kas tad notiek ar cilvēku, kad viņš mirst?
Musulmaņi tic, ka pēc nāves cilvēki nonāk debesīs, paradīzē, vai arī ellē - briesmīgā un šausmīgā vietā.
Budisti tic, ka ir vairāki eksistences līmeņi, dažāda veida paradīzes un elles!
Induisti tic pārmiesošanai un nirvanam. Tas, kas aizsniedz nirvanu, kļūst par daļu no kosmosa.

Āfrikāņu reliģiju piekritēji tic, ka viņu mirušo tuvinieku gari nonāk neredzamajā garu pasaulē.
Kristieši tic, ka mirušie dodas vai nu uz elli vai uz paradīzi, vai guļ kapā līdz augšāmcelšanai.
Kā mēs varam zināt patiesību par nāvi?     Bīskaps Paiks bija ļoti satraukts, kad viņa dēls izdarīja pašnāvību nošaujoties, Ņujorkā, 1966.gadā.
Divas nedēļas vēlāk bīskaps atklāja, ka visi pulksteņi viņa dēla dzīvoklī ir apstājušies 8:19 vakarā, un uzrādīja precīzu viņa dēla pašnāvības laiku.
Bīskaps Paiks nolēma, ka dēls droši vien mēģina uzņemt kontaktu ar viņu. Tādēļ viņš atrada spiritistu mediju, kurš apgalvoja, ka var var noorganizēt tikšanos ar mirušo dēlu.
Spiritisma seansa laikā Paiks jautāja tam, kas uzdevās par viņa dēlu - kāda ir dzīve, tur, otrā pusē?  Tas atbildēja: "Dzīve šeit ir skaista." "Pastāsti man kaut ko par Jēzu Kristu", jautāja tēvs. "O, Jēzus Kristus ir šeit, bet viņš vienkārši ir labs cilvēks. Viņš - viens no praviešiem, bet ne Dievs, - parasts cilvēks."
No tā laika sākot bīskapu aizrāva spiritisms un pārdabīgā pasaule. Bībele šim cilvēkam vairs nebija galvenā autoritāte.  Nekas vairs nespēja lauzt viņā ticību šai pārdabīgajai pasaulei. Tagad viņš dzīvoja pamatojoties uz savām jūtām -viņš ticēja visam ko spēja saskatīt un sadzirdēt, nedomājot - vai patiešām viss pārdabīgais nāk no Dieva.
Cik bēdīgi, ka bīskaps Paiks aizmirsa pravieša Jesajas vārdus:  Jes.8:19.- "Bet kad jums sacīs - Jums jāprasa zīlniekiem un pareģiem, kas muld un čukst, - tad atsakait:  Vai tad tautai nav jāgriežas pie sava Dieva? Jeb vai tai ar jautājumiem par dzīvajiem jāgriežas pie mirušajiem?"
Citiem vārdiem, Dievs saka, ka mums vajag uzticēties Viņam un Viņa Vārdam un pēc informācijas griezties pie Viņa un uzzināt par nezināmo, jo nākamais pants mums saka: Jes.8:20. -"Jāturas pie bauslības un liecības. Ja tie nerunā, kā stāv Rakstīts, tad nav viņos gaismas."
Nāve - tas ir nežēlīgs un sagaidāms fakts cilvēka dzīvē. Tikko kā mēs piedzimstam, no tā brīža mēs ejam pretī nāvei. Vai tas patīk mums, vai nepatīk, nāve - tas ir nelūgts viesis, kurš agri vai vēlu pieklauvē pie katrām durvīm.
Bet kur cilvēks nokļūst pēc nāves? Vai vispār viņš kaut kur nokļūst? Vai nav tiesa, ka ir baismi doties ceļojumā, nezinot, kur nonāksi ceļa noslēgumā, un vai vispār būs iespējams atgriezties?  Kad mira Henrijs Vords Bičers, viņš sacīja: Lūk iestājas noslēpums.
Sokrāts, pirms iedzēra indi pagatavotu no suņstobra (suņburkšķis), iesaucās: "Ar dievu es eju katras miesas ceļu, bet vai dzīvības vai aizmirstības ceļu, es nezinu."     Kāds bēdīgs, neskaidrs gals. Droši vien, pats briesmīgākais nāvē ir - neziņa. Neziņa, kas īsti priekšā ir sagaidāms.
ASV, Virdžīnijas štata, Ričmondas pilsētiņas kapsētā, uz kāda kapa pieminekļa stāv šāds uzraksts (epitāfija):                                  "Apstājieties pie šī akmens, draugi.                             Kur jūs tagad esat, tur agrāk biju es.                                Kur es esmu tagad, tur būsiet jūs.                         Jūs visi man sekosiet, diemžēl."
Izlasot šo uzrakstu, kāds zēns paņēma krītu un apakšā uzrakstīja:
"Es ne par ko nesekošu tev,                                Līdz neuzzināšu, kur tu esi, mans draugs."                        Nav slikta atbilde, vai ne?  Bet kur tad nonāk cilvēks pēc nāves? Paradīzē? Ellē? Šķīstītavā?  Nebūtībā?
Kas ir nāve - jauns piedzīvojums vai bezgalīgs klusums? Vai mēs šķiramies uz visiem laikiem, vai arī nāve ir tikai pauze starp divām dzīvēm? Kur atrodas mūsu nomirušie tuvinieki?
Daudzus gadsimtus atpakaļ Ījabs uzdeva jautājumu, kuru reiz uzdod katrs cilvēks:   Īj.14:14. -"Bet, kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?"
Tas ir pats svarīgākais jautājums, kas attiecas uz nāvi! Tādēļ griezīsimies pēc atbildes pie vienīgā uzticamā informācijas avota. Bībeles mācība par nāvi ir loģiska un nav divdomīga. Varbūt kaut kur šī Tā pārsteigs mūs, bet Bībeles atbildes ir saprātīgas, izsmeļošas, un kas ir pats galvenais, piepildītas ar mierinājumu!
Pravietis Jesaja rakstīja:  Jes.26:19. -"Vai Tavi mirušie dzīvos, arī manējo mirušo miesas?  Jā, tie celsies augšā!… Zeme mirušos atkal atdos dienas gaismai."
Jā, ir dzīve pēc nāves! Mūsu nomirušie tuvinieki atkal dzīvos! Bet kad? Nāves brīdī jau vai vēlāk? Kas notiek ar cilvēku, kad viņš mirst?
Viens no visbiežāk citētajiem Bībeles tekstiem, kas runā par mirušajiem, atrodas Sal.Māc.(Pulcētāja) grāmatā 12.nodaļā. Tur ir rakstīts, kas notiek ar cilvēku, kad viņš mirst. “Tiešām, pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis.” Māc.12:7.
Citiem vārdiem, kad cilvēks mirst, viņa ķermenis, kas sastāv no zemes elementiem, atgriežas zemē, bet gars atgriežas pie Dieva. Lai labāk saprastu, kas ir gars, mums ir jāatgriežas pie pasaules radīšanas notikuma un jāpaskatās, kā Dievs radīja pirmo cilvēku.
“Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni.” 1.Moz.2:7.   Dievs ņēma zemes elementus – oglekli, ūdeņradi, skābekli, azotu, kalciju, dzelzi, fosforu, nātriju un t.t. un izveidoja ķermeni.
Ādamam bija smadzenes, bet viņš nevarēja domāt. Viņam krūtīs bija sirds, bet tā nepukstēja. Viņam bija asinis artērijās un vēnās, bet tās necirkulēja.
Viņš bija gatavs dzīvot, bet nedzīvoja. Un tad Dievs dvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu, dzīvības dzirksteli, un cilvēks kļuva par dzīvu dvēseli.  Īj.27:3. – “… kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa un kamēr vēl manās nāsīs ir Dieva dvesma.”
“Gars” vai dzīvības dvaša – tas ir tas, kas uztur mūsu ķermenī dzīvību. Ap.Jēkabs saka: “… miesa bez gara ir nedzīva …” Jēk.2:26.
To var ilustrēt sekojošā veidā:  PĪŠĻI + GARS = DVĒSELE        Jeb, vēl vienkāršāk:  ZEMES ELEMENTI + ELPA = DZĪVA BŪTNE
Kas tad notiek mirstot? Pretējs process:                        PĪŠĻI – GARS = LĪĶIS                    vai vēl vienkāršāk: ZEMES ELEMENTI – ELPA = LĪĶIS
Mēs šo patiesību vēl labāk sapratīsim ar šādu piemēru:   Pieslēdziet lampiņu elektriskajam tīklam. Kas notiks? Viņa iedegsies! Neviens neaizdedzina lampiņu tās iekšpusē, gaisma ir rezultāts diviem komponentiem:          lampiņa + elektrība.
Kad mēs atslēdzam elektrību
Gaisma nodziest. Tas pats notiek nāvē. Kad elpa, dzīvības dzirkstele atgriežas pie Radītāja, cilvēks mirst.
Viss, kas paliek, ir ķermenis, sastāvošs no zemes elementiem, kuri lēnām pārvēršas par zemes elementiem. Dzīvā dvēsele, vai dzīvā būtne, vienkārši pārtrauc eksistēt.
Bībele apgalvo: Ps.146:3,4. – “Nepaļaujaties uz lieliem kungiem, uz cilvēku bērniem, kas taču nevar palīdzēt!  Kad gars iziet no miesas, tad viņi atgriežas pīšļos, un tanī pat brīdī viņu nodomi aiziet bojā.”
Bet kur mirušie pavada laiku starp nāvi un augšāmcelšanos? Ījabs saka: “Es gaidu uz nāves valstību kā uz savu nākamo mitekli, kurā tumsa jau uzklājusi man guļas vietu.” Īj.17:13.
Saskaņā ar Bībeli, kad cilvēks mirst, viņš nenokļūst paradīzē, ellē vai šķīstītavā. Viņš vispār nekur nenokļūst! Nāve – tā dzīvības pārtraukšana līdz augšāmcelšanai, kad ķermenis un elpa atkal savienosies.
Māc.9:5. – “Dzīvie vismaz vēl zina, ka viņiem ir jāmirst, nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā…”   Vai kā arī bīskaps Paiks sevi mierināja, uzskatot, ka sarunājies ar savu dēļu, un vai cik pārliecinošu informāciju viņš saņēma spiritiskajos seansos, Dievs tomēr saka: “Mirušie nezin vairs nekā.” NEKO!
Mirušie nezin, ko dara dzīvie, jo Bībele saka: “Viņa dēli var tikt godā, bet viņš pats to vairs nezina; tie var arī tikt nicināti, bet viņam to nemanīt.” Īj.14:21.
Un vai tas nav pats labākais? Stādieties uz mirkli priekšā, ka ir nomirusi jauna māte un nokļuvusi paradīzē, atstājot savu vīru ar dažiem maziem bērniem. Un viņa var redzēt visu, kas ar tiem notiek uz zemes.
Pēc kāda laika viņas vīrs atkal apprecas, un mājā ienāk pamāte, kura nemīl šos bērnus. Māte paradīzē redz, kā pamāte dienu no dienas uz zemes sit viņas bērnus un nekā tiem nevar palīdzēt. Vai šī sieviete paradīzē nejutīsies drīzāk kā ellē?
Viena no vismierinošākajām Dieva Vārda patiesībām ir tā, ka kad cilvēks mirst, tas paliek mierā, neviens viņu vairs nespēj traucēt ar dzīves problēmām un rūpēm. Viņš dusēs kapā līdz Dzīvības Devēja saucienam nākt ārā.
Nav brīnums, ka Bībele salīdzina nāvi ar miegu. Pravietis Nātāns sacīja ķēniņam Dāvidam – 2.Sam.7:12. – “Kad tavs laiks būs piepildījies, … tu dusēsi līdz ar saviem tēviem…”
Pats Jēzus Kristus nosauca nāvi par miegu. Viņš sacīja saviem mācekļiem. Jāņa 11:11. – “Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis, bet es eju viņu modināt.”
Mācekļus samulsināja Jēzus vārdi. Viņi zināja, ka Lācars jau vairākas dienas bija slims. Tāpēc viņi atbildēja: “Kungs, ja viņš aizmidzis, tad viņš izveseļosies. Bet Jēzus to bija zīmējis uz viņa nāvi; viņi turpretim domāja, ka viņš runā par miegu. Pēc tam Jēzus viņiem skaidri saka: Lācars nomiris.” Jāņa 11:12-14.
Kad Jēzus un mācekļi ieradās Betānijā, Marta, Lācara māsa, izskrēja pretī Jēzum un sacīja Viņam:
“Kungs, ja tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris!” Jāņa 11:21.
Bez šaubām, viņai bija taisnība! Jēzus sacīja viņai: “Tavs brālis celsies augšām!” Jāņa 11:23.
Un tagad uzmanīgi ieklausieties Martas atbildē: “Es zinu, ka viņš celsies augšām, kad miroņi celsies augšām, pastarā dienā.” Jāņa 11:24.   Marta bija Jēzus draugs un sekotāja. Viņa nodomāja, ka Jēzus runā par augšāmcelšanos pasaules gala laikā. Viņa bieži dzirdēja Jēzus svētrunas par to.
Viņa varēja atrasties pūlī, kad Jēzus mācīja: Jāņa 5:28,29. -  “Nebrīnieties par to! Jo nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs viņa balsi, un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.”
Jēzus Kristus iepriekš bieži bija runājis par Savu otro atnākšanu, un Marta pasteidzās izteikt savu ticību Viņam, ka viņa cer ieraudzīt Lācaru augšāmcelto vidū pasaules gala laikā. Bet Jēzus gribēja dramatiskā veidā nodemonstrēt šo notikumu.
Pienākot pie Lācara kapa, Jēzus pavēlēja nostumt akmeni, kas aizšķērsoja ieeju kapā. Satraukta par tādu lūgumu, Marta sacīja:
Jāņa 11:39. – “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau pagājušas četras dienas.”  Tomēr akmens tika novelts, un Jēzus sauca stiprā balsī: “Lācar, nāc ārā!”
Un Lācars iznāca! Kāds ir sacījis – ja Jēzus nebūtu nosaucis Lācara vārdu, būtu atvērušies visi šīs zemes kapi! Lācars atgriezās dzīvē, bet viņš bija vēl ietīts līķautos, kuros bija ielikts kapā.  Nekas netiek ziņots par Lācara piedzīvojumiem nāvē.  Un tas atbilst Bībeles apgalvojumam, ka “mirušie nezin nekā.”  Jēzus Kristus izsauca Lācaru no nāves dzīvībā. Nāve bija tikai kā miegs. Bet tāds miegs, no kura var uzmodināt tikai Tas, Kas dod dzīvību!
Tas ir tas sauciens, kam ticēja Ījabs. Īj.14:15. – “Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu…”
Mārtiņš Luters to pašu sacīja 16.gadsimtā: “Mēs gulēsim, līdz Viņš atnāks un pieklauvēs pie mazās kapa kopiņas un sacīs: - Doktor Mārtiņ, celies! – Un tad es augšāmcelšos vienā acu mirklī un būšu laimīgs kopā ar Viņu mūžīgi.” (Kristieša cerība, 37.lpp.)   Kāda gan skaista nākotnes dzīves cerība  pēc nāves ir kristietim! Romas katakombās ir uzraksti uz to kapiem, kas nomira pagānismā, kurā nav cerības.
Atkal un atkal izskan sirdi plosoši vārdi, pilni bēdu un bezcerības: “Šķīrušies uz mūžiem”; “Uz redzēšanos lai nekad vairs nesatiktos”
Bet uz kristiešu kapiem var atrast cerību vārdus: “Uz redzēšanos, mēs reiz tiksimies”; “Ar labu nakti, līdz rītam”.   Vai tas nav liels mierinājums – kad ir tāda cerība – mēs nešķiramies uz visiem laikiem? Aiz tumšās nāves nakts sekos gaišais augšāmcelšanās rīts!
Kristus sauks un mūsu nomirušie tuvinieki atsauksies! Kristiešiem nav vajadzības bēdāties tā, kā tiem, kam nav cerības atkal apvienoties ar saviem mīļajiem.
Tā ir mierinošā vēsts, kuru ap.Pāvils sūtīja arī agrīnajai kristīgajai draudzei: 1.Tes.4:13 – “Mēs gribam, brāļi, lai jūs būtu skaidrībā par tiem, kas aizmiguši, un lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības.”  Reālu cerību, reālu mierinājumu bēdās noskumusi sirds var atrast ne spiritiskā seansā, ne manīgajās garu pasaules balsīs, bet gan tikai Jēzū Kristū!
Kristīgā vēsts, kas satricināja pagānisko Romas Impēriju, bija labā vēsts par augšāmcelšanos. Pagāni pazaudēja drošu pārliecību savā reliģijā. Nāve tiem bija likusies kā tumša dziļa bedre, no kuras nav nekādas izejas.
Apustulis Pāvils un agrīnā Kristīgā draudze norādīja uz augšāmcelšanos, kā uz Dieva atbildi nāvei – visniknākajam visas cilvēces ienaidniekam.
Jēzus Kristus ar Savu nāvi pie krusta, ar Savu gulšanos kapā un Savu Godības pilno augšāmcelšanos panāca uzvaru ne tikai pār grēku, bet arī pār nāvi!
Kristus uzvaroši paziņoja: “"ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs” Jāņa 11:25.
Kristus sekotāju augšāmcelšanās būs tik pat reāla, kā paša Kristus augšāmcelšanās! Kad notiks šis laimīgais notikums? Kad atgriezīsies dzīvē aizmigušie Dieva bērni?
Apustulis Pāvils dod mums atbildi: 1.Kor.15:20,22,23. – “Bet nu Kristus ir uzmodināts no miroņiem, Viņš kā pirmais no mirušajiem. Jo, kā Ādamā visi mirst, tāpat arī Kristū visi tiks dzīvi darīti. Bet ikviens savā kārtā: vispirms Kristus, pēc tam tie, kas Kristum pieder Viņa atnākšanas dienā.”
Jā, atbilde ir skaidra: pie Kristus 2.atnākšanas! Tālāk Pāvils paziņo:
1.Kor.15:51,52. – “Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.”
Pēc tam Pāvils stāsta mums, kā mēs izmainīsimies: “Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā.” 1.Kor.15:53.
Kad Kristus atnāks, mūsu miesas būs pārvērstas: “kas (Kristus) pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.” Fil.3:21.
Dāvids sacīja, ka viņš būs laimīgs, kad pamodīsies no nāves miega, līdzīgs Kristum.     Ps.17:15. – “Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā attēlā.”  Mēs varam nezināt, kā precīzi mūsu miesas tiks pārvērstas, bet mēs būsim laimīgi, piedzīvojot šo pārmaiņu!
Bet kā ar mūsu tuviniekiem un mīļajiem? Vai mēs satiksimies ar viņiem? Apustulis Pāvils skaisti apraksta šo piedzīvojumu: 1.Tes.4:15-17.  – “To mēs jums sakām, balstoties uz mūsu Kunga vārdu: mēs, kas līdz mūsu Kunga atnākšanai paliksim dzīvi, ne ar ko nebūsim priekšā tiem, kas aizmiguši.
Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei: tad pirmie celsies tie, kas ticībā uz Kristu miruši.
Pēc tam mēs, dzīvie, kas vēl pāri palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā padebešos, pretim Tam Kungam. Tā mēs būsim kopā ar To Kungu vienumēr.”  Vai var atrast vēl mierinājuma pilnākus vārdus? Kāda svētīga cerība!
Kad Kristus atkal atnāks un raudzīsies uz Savējo aizmigušo putekļainajiem kapiem, tad Viņš pacels savu stipro balsi, kura reiz sauca Lācaru: “Nāc ārā!”  Un atvērsies kapi uz tūkstošiem pakalnu pa visu zemi. Mirušie izdzirdēs Viņa balsi un iznāks ārā no kapiem! Ģimenes un draugi atkal apvienosies, lai nekad vairs nešķirtos. Kas tā būs par dienu! Ne viena spalva nav spējīga aprakstīt to, kas notiks!
Šī nākotne ir kļuvusi iespējama tikai pateicoties Golgātai. Mēs redzēsim savu Kungu vaigu vaigā; savienosimies ar tuviniekiem, kuri būs dusējuši Kristū. Kādu lielu cerību tas iedveš cilvēka sirdī! Bet vissvarīgākais jautājums, uz kuru mums jādod atbilde – “Kā es varu būt pārliecināts šodien, ka varu gūt uzvaru pār nāvi un kapu?” Dievs mums ir atstājis skaidru mūžīgās dzīvības cerību: 1.Jāņa 5:12. – “Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.”